autore: Andra Čudare – Delfi.lv

Visā pasaulē Bordo vārds tiek daudzināts kā vīna baudītāju paradīze. Ne velti 2015. gadā Bordo pilsēta atzīta par Eiropas labāko galamērķi un tūristi joprojām uz turieni plūst aumaļām, lai baudītu dabas skatus un izsmalcinātu sarkanvīnu. Ja ir luste citādai ceļošanai, vērts izmēģināt upju kuģošanu!

Saņemot uzaicinājumu no kruīzu pārstāvjaģentūras “Baltic GSA” doties piecu dienu ilgā upju kruīzā pa Garonnas, Žirondas un Dordoņas upēm, piekritu nekavējoties, jo kurš gan, esot pie pilna prāta, spēj atteikt pavasarim Francijā?

No lidostas uzreiz devāmies iekārtoties uz kuģi “Cyrano de Bergerac”,kas nosaukts par godu franču varoņkomēdijai, kas uzvesta arī latviešu teātros, “Sirano de Beržeraks”, bet pa autobusa logu noprotot, ka Bordo ir apskates vērta pilsēta. Tā pārsteidza ar sakoptu promenādi, kur jau bija salapojuši koki un iekārtoti neskaitāmi soliņi. Gan vakaros, gan no rītiem tur sastopami riteņbraucēji, skrituļslidotāji un skrējēji. Ātri nometu mantas kajītē, pārģērbos “zolīdākā ancukā” (kruīzos ir pieņemts uz vakariņām maķenīt sapucēties) un devos uzēst. Kad spēki bija atgūti, izmantoju brīvo laiku, lai nodotos pastaigai pa naksnīgo pilsētu.

Droši drīkst klaiņot apkārt kaut visu nakti, jo reģistratūrā izsniedz lapiņu ar kuģa durvju kodiem, katrai pilsētai ir savs kods. Galvenais ir nenokavēt attauvošanās brīdī no rīta. Tā kā mana blandīšanās notika pirmdienā, pilsēta bija klusa un mierīga. Bez bažām viena pati apskatīju slavenākos apskates objektus – vēsturisko centru, Lielo teātri, operu un Lielo spoguli, kas ir pasaulē lielākais atstarojošais baseins. Vērts piebilst, ka tas ir vien divus centimetrus dziļš un jāredz, kad iestājusies tumsa un apkārtējās ēkas un gaismas tajā spoguļojas. Dodoties pastaigā pa promenādi, nav iespējams tam paiet garām.

No rīta pamostoties, pa kajītes iluminatoru redzams, kā upe viļņojas, un var doties franciskās brokastīs, kur atmaigs siera mīļotāju sirdis. Protams, neiztikt bez mutē kūstošiem kruasāniem, ko vislabāk baudīt uz kuģa klāja, vērojot tikko pamodušos pilsētu. Pēc maltītes var piedalīties ikrīta vingrošanā vai vienkārši zvilnēt krēslos un gaidīt došanos uz nākamo piestāšanas vietu.

Kad kuģis pacēlis enkuru, ieteicams nepamest augšējo klāju un vērot pilsētas ainavu. Pa ceļam var redzēt slaveno vīna pilsētu – vīna muzeju, kas izveidots moderna dekantera formā. Tur atrodas vairāk nekā 9000 vīna pudeles no 88 valstīm un var baudīt izstādes un koncertus.

Arī ārpus pilsētas vērot apkārtni ir tikpat interesanti, jo slīdam cauri nelieliem ciematiem, redzams, ka kaimiņi savā starpā sacenšas, būvējot lielākas muižas nekā citiem. Francijā tās dēvē par “chateau”.

Un tas gaiss! Saelpoties pavasari te var uz urrā. Vārdu sakot – sēdi un baudi!

Taisnība vien ir teicienam, ka pie labas dzīves ātri pierod – nav itin nekādas vainas gulēšanai baltos pēļos, mīlīgiem ciematiņiem, maltītēm trīsreiz dienā un neierobežotam daudzumam vīna.

Piecas dienas paskrēja nemanot, jo katru dienu kuģis piestāja citā ciematā, kur varēja doties ekskursijās, piemēram, pastaigās pa vīna laukiem (protams, bez degustācijām neiztikt), izbraucienā ar riteņiem vai iepazīt cietokšņu pazemes labirintus. Ja slinkums ņēma virsroku, varēja palikt uz kuģa un ar dzēriena glāzi rokās baudīt skatus.

Uz kuģa iepazinos ar tūristiem no Lielbritānijas, Krievijas un pat Austrālijas. Lielākā daļa ceļabiedru gan bija no Francijas, un tā kā diemžēl vairāk par pieklājības frāzēm franciski es nespēju pateikt, sadraudzēšanās izpalika. Tomēr uz klāja visi darbinieki runā angliski, attiecīgi var doties ceļojumā bez franču valodas priekšzināšanām. Novēroju, ka kruīzā devušies ne tikai pāri, bet arī brangas draugu kompānijas.

Pāris lietas, kas jāpatur prātā, ceļojot ar kuģi – rēķinies ar to, ka ceļojuma beigās kajītē parādīsies aploksne, kur atstāt dzeramnaudu, vai arī pie reģistratūras būs kastīte, kur to iemest. Lielajos kruīza kuģos dzeramnauda vienkārši tiek ierēķināta brauciena maksā. Visos kruīza pēdējā vakarā paredzētas īpaši svinīgas vakariņas, kur džinsi un kedas nederēs.

Jāatzīst, ka kruīzā bez kārtīgas izēšanās ceļot nedrīkst. Katru rītu sāku ar kapučīno krūzi un vismaz trim kruasāniem, svēti nosoloties nākamajā dienā iztikt tikai ar vienu, kas bija neiespējami – tik gaisīgi un mutē kūstoši tie bija. Arī siers nebija ar uguni jāmeklē, gruntīgs kamambēra un dažādu citu šķirņu siera gabals allaž zvilnēja uz rukolas lapām, atlika vien nekautrējoties nogriezt tik, cik kārojās.

Kuģa pavārs katru rītu pārsteidza ar augļu mākslu, meistarīgi grebjot arbūzus, ananasus un melones. Kulinārijas šedevri lika atpogāt bikšu pogu arī pusdienās un vakariņās, kad priekšā tika celti viegli salāti, mutē kūstoši cepeši, šokolādes fondāni un krēms brulē.

Atceroties nokāpšanu no kuģa, mutē saskrien siekalas un parādās viegla sāļuma garša, jo galdā tika celtas arī austeres. Pilīte citrona sulas un, protams, vēsa šampānieša glāze atvadas padarīja teju neaizmirstamas.

Noslēgumā jāsaka, ka kruīzs nav steidzīgajiem ceļotājiem, bet dzīves baudītājiem. Tā būs laba atpūta no ikdienas, turklāt upes kruīzs derēs arī tiem, kam bail no okeānu plašumiem vai viļņi iedveš jūras slimību.

Raksts sākotnēji publicēts Delfi.lv 2018. gada aprīlī

Upju kruīzs gar slavenākajiem vīna laukiem Francijā, protams, nevar iztikt bez padziļinātas iepazīšanās ar reibinošo dzērienu. Tas nenozīmē tikai ieskatīšanos glāzē, bet arī pastaigas zinoša gida pavadībā un pat vēstures stundu. Lūk, ko uzzināju!

Bordo reģionā ir vairāk nekā 100 tūkstoši hektāru vīna dārzu. Brauc uz kuru pusi sirds kāro, vīna lauki būs itin visur. Pat pie pašas Bordo lidostas zeļ vīnogulāji! Reģions ir īpašs, jo to caurvij Garonnas, Žirondas un Dordoņas upes, bet Atlantijas okeāns no Bordo pilsētas ir tikai 100 kilometru attālumā. Vīnziņi apgalvo, ka tie vīni, kas redzējuši okeānu, ir vislabākie.

Ja runā par vēsturi, jārunā par vīnu. Bordo reģiona ērtā atrašanās vieta ļāva uzsākt tirdzniecību ar Francijas kolonijām. Vīnu mainīja pret kokvilnu, garšvielām un cukuru. Tolaik teica, ka Bordo iecukuro Eiropu, jo tieši no šī reģiona tālāk plūda cukura straumes. Un vēl vietējie saka, ka lielās pilis (chateau) uzcēla no cukurniedrēm.

Jancīgi, bet vīnogulājiem nepatīk lekna augsne. Tieši otrādi – jo tā nabadzīgāka, jo dziļāk tie dzen saknes. Sausā un nabadzīgā augsnē vislabāk aug “Cabernet Sauvignon”, kas ir izplatītākais sarkanvīns pasaulē. Mālaina un ar kaļķakmeni bagāta augsne iet pie sirds “Merlot” vīnogām. Upes sadala reģionu divās daļās – kreisais krasts izslavēts ar “Cabernet Sauvignon”, bet labais ar “Merlot” vīniem. Kreisās puses vīnos būs augstāks alkohola daudzums, tie ir spēcīgāki un piesātinātāki. Labās puses vīni ir sulīgāki un ne mazsvarīgi – arī lētāki. Ko te iesākt baltvīna faniem? Mājās jābrauc nebūs, jo var lūkot pēc “Sauvignon Blanc”.

Jāpatur prātā – jo vecāks vīnogulājs, jo labākas ir tā ogas. Tas var augt pat 80 gadus, vienīgi mūža nogalē raža būs mazāka, toties daudz kvalitatīvāka. Vietējie teic, ka jārespektē auga dzīves ritms, nav jēgas no tā pieprasīt vairāk ogu, tādēļ vienīgais, kas atliek – jāstāda vairāk vīnogu! Tādēļ arī apkārt ir īsts vīnogulāju okeāns.

Laiski blandoties gar vīnogulājiem, novēroju dažas neparastas lietas, kam ir itin vienkāršs skaidrojums. Daudzviet zem vīnogulājiem ir baltu akmentiņu klājiens un paši vīnogulāji gandrīz pieplakuši zemei. Izrādās, ka stari atstarosies no akmentiņiem un ogas dabūs dubultu saules devu, bet naktīs tie izstaros uzkrāto siltumu un raža nenosals.

Toties rindu galos sastādītas rozes. Senāk tas darīts, jo rozēm un vīnogām ir līdzīgas īpašības un, ja uzbruktu slimība, rozes saslimtu pirmās un brīdinātu lauku īpašniekus. Otrs iemesls, kāpēc stādīja rozes, arī ir gluži praktisks – lai neiznīcinātu pirmo augu, kad ar zirgu vai traktoru apstrādā lauku, jo rindu galos taču jāapgriežas un ne vienmēr tas neizdodas tik filigrāni, kā gribētos.

No kurienes radies pieņēmums, ka visi Francijā dzer vīnu, pat bērni? Nav dūmu bez uguns! Reiz apvidus bijis purvains, ūdens stāvošs un nedzerams. Tādēļ tam vienmēr klāt lējuši vīnu dezinfekcijas nolūkos, jā, arī bērniem. Arī tagad uz trim upēm, kur ūdens izskatās gaiši brūns, gluži kā kafija ar pienu, nav jālūr greizi, tas nav piesārņojums. Upēs no Atlantijas okeāna ieplūst spēcīgas straumes, kas samutuļo grunti. Šī straume arī nemitīgi rada jaunas salas, sanesot vienuviet zemi. Protams, straumju darbs pie tā neapstājas, šīs salas arī pārvietojas, mūsu Ungurpils ezera salas gan ir daudz ātrākas.

Ja ir radusies vēlme doties uz Franciju sākt audzēt vīnogas – pieturi zirgus, jo zeme tur ir ļoti dārga. Daudzas pilis un lauki pieder bankām un apdrošināšanas kompānijām, jo tas ir labs ieguldījums. Viens hektārs vidēji tur maksā vairāk nekā miljonu eiro.

Labāk braukt vienkārši baudīt, lūk, pāris ieteikumi. Zinātāji apgalvo, ka nebūt nav jāpērk 30 eiro vērtie vīni, tikpat labi smeķēs arī piecas reizes lētākie. Ja veikalā tev jautā, vai vīnu dzersi šogad, neapmulsti. Ir pieņemts iegādāties vīnus par lētākām naudām un tos nogatavināt mājās pašam. Vien jāparūpējas par vietu, kur tos glabāt un jāsarūpē pāris pudeles tuvākajam laikam, lai negadās nejauši iegrābties nenobriedušajos krājumos. Un ir labas ziņas tiem, kas kaļ atvaļinājuma plānus – Bordo no 14. līdz 18. jūnijam notiks krāšņs vīna festivāls.

Neķer kreņķi, ja neuzskati sevi par vīna ekspertu, atliek vien lejupielādēt aplikāciju “Vivino”, kurā augšupielādē vīna etiķetes fotogrāfiju, lai uzzinātu, kāds ir tā vērtējums pasaulē, vidējā cena veikalos, izcelsme, citu vīna mīļotāju ieteikumi.

Raksts sākotnēji publicēts Delfi.lv 2018. gada jūnijā