autors: Pēteris Strūbergs – ceļotajs, rakstnieks un Pasaules latviešu klaidoņu brālības biedrs *

Peldošais milzis un ardievas Venēcijai

Salu skaits uz mūsu planētas ir apbrīnojami prāvs. Gluži vai neticami, bet Jonijas un Egejas jūrās vien atrodas divi tūkstoši dažādu lielumu salas, no kurām apdzīvotas ir neliela daļa, proti apaļš simts. Par ierosinājumu apciemot šajā simtniekā ietilpstošās Mikonas un Santorini salas mums ar sievu kalpoja prestižā žurnāla “Conde Nast Traveler^,s” pasaules apceļotāju vidū veiktā aptauja, kas vēstīja, ka Grieķijai piederošais Kiklādu salu arhipelāgs, tajā skaitā abas augšminētās salas pasaules skaistāko salu sarakstā ir ierindotas godpilnajā septītajā vietā. Tā kā nevienā no Grieķijas salām vēl nebija gadījies būt, tad šī ziņa gluži kā žuburains zivju āķis ieķērās lūpā un nedeva mieru. Pamazām sākām meklēt variantus kā pie eksotiskajām daiļavām nokļūt. Līdz galu galā par vispiemērotāko tika atzīts kruīzu kompānijas “Costa Cruises” piedāvājums, kuru izmantojot, ar vienu “šāvienu” varēja nošaut vairākus “zaķus” – tas ir pabūt ne vien Santorīni, Mikonas un papildus vēl Korfu jeb Kerkīras salās, bet arī apciemot skaisto Venēciju un Apūlijas reģiona centru Bari pilsētu. Pirms ķeros aprakstīt ceļojuma laikā piedzīvoto, pāris vārdu par mums piedāvāto kruīza kuģi ar kura bija paredzēts šķērsot trīs jūru ūdeņus. Jāteic, ka augstceltnei līdzīgais peldošais milzis “Costa Fascinosa”, kas gaidīja Venēcijas ostā, pārsteidza ar saviem grandiozajiem parametriem. Divi simti deviņdesmit metri garo, divpadsmit klāju okeānu laineri aprūpēja 1100 cilvēku liela komanda un tas vienlaicīgi spēja uzņemt 3800 ceļot gribētājus! Mums ceļojumu no Venēcijas uzsākot, atlika vien iekārtoties ērtā divvietīgā kajītē un vērot gar logu lēnām slīdošās ainavas. Vispirms laineris pa della Giudecca kanālu devās garām ļaužu pārpilnajam San Marco laukumam, kuru grezno Campanile zvanu tornis, Dodžu pils un Sv. Marka bazilika. Tālāk sekoja Sv. Nicolo kanāls un pasaulē slavenā Venēcija filmu festivāla norises vieta Lido sala. Tumsai uznākot atvadījāmies no spožu uguņu izgaismotās Venēcijas un mūsu kuģis pa nakti vagojot Adrijas jūru, jau nākamās dienas rītā piestāja Bari pilsētas ostā.

Iespaidīgā bazilika, caurspīdīgie aizkari un ērtie balkoni

Romas impērijas laikā Bari bija maz ievērojama Dienviditālijas tirdzniecības pilsēta. Vēlāk valdot normāņiem tā izveidojās par nozīmīgu jūras ostu, radot nopietnu konkurenci varenajai Venēcijai. Mūsdienās Bari kalpo ne vien kā Itālijai stratēģiski svarīga osta, bet arī kā Apūlijas reģiona centrs. Nelielas ekskursijas laikā paguvām izstaigāt Bari vecpilsētu, kas ir slavena ar 1087. gadā normaņu arhitektūras stilā būvētu San Nicola baziliku, senu katedrāli, kur pēc nāves apglabāts pilsētas aizstāvis Sv. Sabino un pamatīgiem mūriem ieskautu Sicīlijas grāfa Rodžera II pili. Visiespaidīgākā likās no trim vertikālām daļām sastāvošā San Nicolo bazilika, kas izceļas ar skaistiem akmens rotājumiem, dubultotiem arkveida logiem un bagātīgi apzeltītiem griestiem. Tā fasādi ietver torņi, savukārt dievnama kapličā varēja aplūkot šķirstu ar Sv. Nikolaja mirstīgajām atliekām. Atmiņā no vecpilsētas apmeklējuma vēl ir palikušas ar Romas impērijas laiku akmens plātnēm bruģētas ieliņas, kur vietējie daiļamatnieki piedāvā iegādāties dažnedažādus suvenīrus, tajā skaitā Dienviditālijai raksturīgos klūgu pinumus. Savukārt sniegbaltos priekšautos tērpušās mājsaimnieces vecpilsētā tirgo mājas apstākļos izgatavotos makaronus ore ati un taralli. Pirmie manis pieminētie pēc formas atgādina ausu ļipiņas, otrie izceļas ar iespaidīgu garumu. Abi makaronu veidi vietējo vidū ir ļoti populāri. Bez uzmanības nepalika arī senlaicīgs pilsētnieku paradums. Proti, namu ieejas durvis līdz pat vēlai nakts stundai tiek turētas vaļā. Tā kā tukšās durvju ailes piesedz vien plāni un caurspīdīgi aizkari, tad ziņkārīgākiem garāmgājējiem netiek liegta arī iespēja palūkoties uz temperamentīgo dienvidnieku sadzīvi no malas. Attiecībā uz vecpilsētas ieliņām jāpiemin vēl viens ievērības cienīgs fakts. Proti, vairums Bari ieliņas ir tik neparasti šauras, ka augšējo stāvu iedzīvotājiem iznākot uz balkona, iespējams ne vien sarokoties ar iepretim pāri ielai dzīvojošiem kaimiņiem, bet arī omulīgi un bez steigas apspriest beidzamos pilsētas jaunumus.

Bronzas laikmeta vīna receptes un tarantulu sakostie dejotāji

Savukārt vīnu faniem apmeklējot Bari vajadzētu izbrīvēt laiku un iegriezties kādā no neskaitāmajiem vecpilsētas restorāniem, lai nobaudītu vietējo vīndaru produkciju. Īpaši izcili garšas ziņā skaitās Primitivo di Manduria un karaliskais Negoramaro, kurus pēc ļoti senām receptēm Dienviditālijā darina jau kopš bronzas laikmeta. Nobeidzot īso ieskatu par šajā pilsētā redzēto, vēl tikai viena piebilde. Ja gadās Bari ciemoties 29. jūnijā, tad ieteicams nolīgt taksometru un izmest nelielu līkumu. Aptuveni 60 km attālumā no Bari atrodas Taranto pilsēta, kur iespējams vaigā skatīt superīgi līksmu un zibenīgi ātru itāliešu tautas deju tarantellu. Dejas pirmsākumi meklējami tā dēvētajā “tarantisma” kultā, kas par godu Svētajam Pēterim viduslaikos bija izplatīts Taranto pilsētas apkaimē. Kulta rituāls ir ļoti īpatnējs. Cilvēki ļauj sevi sakost tarantulām un pēc tam, lai pēc iespējas ātrāk izsviedrētu zirnekļa indi, metas ārprātīgi straujā dejā. Jāteic, ka šo rituālu vēl piekopj arī mūsdienās. Tiesa tikai nedaudzi kulta piekritēji rituāla laikā “draudzējas” ar indīgajiem zirnekļiem. Mēļo, ka daži tautā ļoti populāri tarantellas dejotāji, lai sasniegtu vajadzīgo kondīciju atļaujas lietot modernākus līdzekļus, proti uzmundrinošas tabletes, kas pēc savas iedarbības esot līdzvērtīgas vismaz pāris tarantulu indes devai. Bet nospiedošais vairums, jeb tā dēvētie ierindas dejotāji izlīdzas bez dopinga. Viņi tarantellu par godu svētajam Pēterim dejo ne mazāk trakulīgi kā zirnekļu sakostie un tablešu ēdāji.

Izpalīdzīgā žestu valoda un par Juri pārtapušais šoferis

Nākamajā dienā “Costa Fascinosa” jau agri no rīta tuvojās vēl miegā snaudošajai Korfu jeb Kerkiras salai. Vispirms pie dūmakainā apvāršņa parādījās Jonijas jūras daiļavas aprises. Nedaudz vēlāk acu priekšā iznira saules apmirdzētas klintaines, kuru fascinējošo izskatu, greznoja pie tēraudpelēko nogāzēm pielipuši sniegbalti māju puduri. Tuvplānā Kerkira izskatījās vēl pievilcīgāka, jo bija ļāvusies sevi izdaiļot ar omulīgiem koši ziliem līcīšiem, mūžzaļu olīvkoku un slaidu ciprešu birztalām. Līdz ostas vārtiem mūs par velti aizvizināja vietējais shutle bus. Tālāk līdz pilsētas centram bijām iecerējuši nokļūt ar sabiedrisko transportu. Diemžēl no autobusa, kuram saskaņā ar pieturvietā izkārto sarakstu pēc pāris minūtēm vajadzētu doties uz pilsētu, ne miņas. Pamanot mūsu sarūgtinātās sejas, netālu stāvošo vīrieti pārņēma līdzjūtība un viņš tūlīt pat metās palīgā. Gluži kā profesionāls basketbola tiesnesis sakrustoja krūšu augstumā rokas un izteiksmīgi norādīja uz pāri ielai garā rindā stāvošajiem taksometriem. Tā kā sakrustotās rokas internacionālajā basketbola žestu valodā nozīmē spēles beigas, tad tūlīt pat arī bez vārdiem kļuva skaidrs, ka sabiedrisko transportu nav ko gaidīt un ir jāsteidz pēc taksometra. Te nu jāatzīst, ka šis piespiedu kārtā izvēlētais variants izrādījās reti veiksmīgs. Pirmkārt nolīgtā taksometra vadītājs vārdā Jurijs par mums pieņemamām izmaksām apņēmās ne vien aizvest līdz vecpilsētai, bet arī parādīt interesantākos uz salas esošos tūrisma objektus. Otrkārt, Jurijam piemita ne vien izveicīga braucēja, bet arī zinoša gida talants. Treškārt šoferim tik ļoti iepatikās vārda latviskais variants, ka lūgšot, lai radi un draugi viņu turpmāk dēvējot par Juri.

Sengrieķu varoņa vārdā nosauktā pils

Ekskursiju pa Korfu, sekojot Jura ieteikumam, sākām ar divdesmit kilometru attālu braucienu uz salas dienviddaļā esošo Ahileja pili. Krāšņo arhitektūras pērli Achilleion ar brīnišķīgu skatu uz jūru deviņpadsmitā gadsimta beigās pēc itāliešu arhitekta Rafaela Karitas projekta uzbūvēja Austrijas ķeizarienes Elizabetes jeb Sisī vajadzībām, kura vārgās veselības un vīra – Austrijas ķeizara Franča Jozefa neuzticības dēļ vēlējās uzturēties nevis Vīnē, bet gan savrup no intrigu pārņemtā Hasburgu galma saulainajā Korfu salā. Ar izsmalcinātām kolonnām un burvīgām skulptūrām apveltītā pils tika nosaukta ķeizarienes iemīļotā sengrieķu varoņa Ahileja vārdā. Apkārt greznajai celtnei uz nolaidenām kalna terasēm tika ierīkoti plaši dārzi, kurus rotāja košas bugenvillijas, smuidras palmas un liels skaits no bronzas un akmens veidotas Ahileja statujas. Daiļuma ziņā neatpalika arī pils iekštelpas, kas izcēlās ar oriģinālu interjeru un lieliskiem sienu gleznojumiem. Jo īpaši skaists ir lielizmēra sienas cilnis, uz kura Ahilejs redzams kaujas ratos. Diemžēl Elizabetei dzīvot šajā paradīzes nostūrī nebija lemts ilgi, jo drīz vien, iespējami pildot neuzticīgā vīra pasūtījumu, viņu nogalināja itāliešu anarhists Luidži Lukeno. Deviņus gadus pils stāvēja tukša līdz 1907. gadā to nopirka Vācijas ķeizars Vilhelms II. Necik ilgi pēc tam jaunais pils īpašnieks dārzā uzstādīja vēl vienu, šoreiz vairāk nekā divus metru augstu no čuguna veidotu Ahileja statuju. Ciemojoties šajā par milzīgu muzeju pārvērstajā pilī, mums izdevās ne vien izpētīt dažādos arhitektūras stilos būvēto celtni, bet arī apjūsmot bagātīgas, līdz pat mūsdienām saglabātas senlaicīgu mēbeļu, statuešu, mākslas priekšmetu un sienas gleznojumu kolekcijas.

Zelta mandarīni un ūdenī peldošais klosteris

Pēc pils apskates Juris mums ieteica apmeklēt netālu esošo Vasilaka degustācijas bodīti. Nelielais veikaliņš ir pazīstams ar to, ka šeit grieķiem raksturīgā omulīgā atmosfērā iespējams nobaudīt slaveno Korfu kumkuat (qumquat) liķieri. Dzērienam piemīt īpatnēja, kaut kur pa vidu apelsīna un mandarīna sajaukumam raksturīga garša un tas tiek darināts no kumkuat augļiem jeb tā dēvētajiem zelta mandarīniem. Interesanti, ka šī augļu sēkliņas savulaik tika ievestas no Kantonas reģiona Ķīnā un izņemot Korfu salu nekur citur Grieķijā neaug. Kumkuat vietējo iedzīvotāju vidū ir iemantojis lielu popularitāti un to plaši izmanto ne vien liķiera, bet arī ievārījumu, želeju un marmelādes ražošanā. Atceļā Juris mūs iepazīstināja ar vēl pāris interesi saistošām vietām. Pēc kāda ļoti strauja līkuma šoferis pieturēja iepretim ceļotāju vidū populārajai Vlachernas saliņai, kur uz izmēros pavisam niecīga zemes pleķīša līča zilajos ūdeņos spoguļojās neliels sniegbalts klosteris. Man pirmā brīdī ieraugot šo pārsteidzoši efektīgo skatu, pat likās, ka tālumā redzamais klosteris tik tiešām peld ūdenī. Juris zināja stāstīt, ka senāk līča krastu ar klosteri esot savienojis šaurs, no ūdenī iegremdētiem laukakmeņiem, veidots celiņš un mūki, lai nokļūtu līdz savai rezidencei, esot bijuši spiesti gluži kā vardes lēkāt no viena akmens uz otru. Tagad vientuļnieki no šīs ne visai drošās nodarbes esot atbrīvoti, jo ūdenī “peldošo” klosteri ar sauszemi savieno pamatīgs, nesen uzbūvēts uzbērums. Krietnu gabalu aiz “peldošā klostera” līča dziļumā Juris parādīja vēl vienu, izskata ziņā savdabīgu salu. Skatoties no gaisa, sala ar savām aprisēm atgādinot brangu peli. Salas oficiālais nosaukums ir Pontikosi, bet ļaudis to iedēvējuši par Peles salu, un uz tās slaidu ciprešu ieskauta gozējās, skaista bizantiešu laikā celta Pantokratora kapela. Savukārt nedaudz tālāk pa labi no šosejas atdalījās līkumots ceļš uz Kinopiastes ciemu. Šajā ciemā darbojoties ne vien salinieku, bet arī ārzemju viesu vidū ļoti populārā grieķu taverna “Tripa”, kuru laika gaitā apmeklējuši tādi pasaulē slaveni cilvēki kā Demis Rusoss, Mihails Gorbačovs, Fransuā Miterāns, Žaklīna Kenedija un Aristotelis Onasis.

Pār salu valdošais kalns, dzīvību apdraudošie odi un olīvkoku ķemmēšana

Ekskursijas turpinājumā Juris, šķērsojot bezmaz visu salu, aizveda mūs uz ziemeļu galu, kur atrodas slavenais Pandokratora kalns. Turp braucot pa automašīnas logu varēja vērot gar ceļa malu sastādītos apelsīnu kokus, vienstāva kotedžas, rūpīgi iekoptus dārzus un kazu ganības. Aiz Ano Karokiana ciema, pietuvojoties jūras krastam, acīm jau ierasto ainavu papildināja atpūtnieku vajadzībām domātas viesu mājas, nelielas viesnīciņas un kempingu laukumi. Tiesa pašus atpūtniekus nemanījām, jo viesi no dažādām pasaules malām uz Korfu salu atvaļinājumā kā ierasts dodas jūlija un augusta mēnešos, kad gaisa temperatūra svārstās ap 35^o C un ir simtprocentīga garantija, ka lietus nelīs. Ar zaļojošu olīvu birzi pakājē, un stāvām nogāzēm apveltītais Pandokratora kalns mūs sagaidīja pārākuma pilns. Kā nekā tulkojumā no grieķu valodas kalna nosaukums nozīmē “Pār visu valdošais”. Un tā ir taisnība, jo kalns ar savu 906 metru augsto virsotni, kā jau tas visaugstākajai vietai pienākas, valda pāri visai salai. Piedevām Pandokratora galotni izdaiļo burvīgs klosteris, kurš gluži kā valdnieka kronis apstiprina kalna īpašo statusu. Pārbaudīt vai no “Pār visu valdošā” virsotnes ir saredzama ne vien Korfu pilsēta, bet arī Itālija un Albānija neizdevās. Iemesli neveiksmei bija divi un abi objektīvi. Pirmkārt bija jāatlicina pēc iespējas vairāk laika Korfu pilsētas apskatei. Otrkārt un tas izrādījās noteicošais. Pirms pāris dienām spēcīgas lietusgāzes bija pamatīgi papostījušas tā jau nelīdzeno gājēju celiņu, kas ved pa ziemeļu nogāzi uz kalna virsotni. Savā ziņā tas liecināja, ka izvēle apmeklēt saulainās Grieķijas salas rudenī, no mūsu puses nebija visai prātīga, jo oktobra beigās itin bieži uznāk intensīvas lietavas. Jurim turpretim šajā sakarā bija pavisam cits viedoklis. Proti, tikai pateicoties rudenim mums laimējoties nesastapt negantos koo-noo-pee odus, kas pārnēsā Rietumnīlas drudža baciļus. Šie dzīvību apdraudošie lidoņi uz salas lielā skaitā visaktīvāk uzdarbojas tieši jūlija un augusta mēnešos. Jā. Gandrīz piemirsu piebilst. Gluži bešā pie Pandokratora kalna mēs nepalikām. Izpalikušais kalnā kāpiens tika kompensēts ar to, ka izdevās redzēt, kā grieķu zemnieki prāvā pulkā sanākuši, novāc nogatavojušos olīvu ražu. Process izrādījās gaužām interesanti. Iesākumā tautu tērpos ģērbtas sievas zem kokiem izklāja apjomīgus brezenta palagus, pēc tam vīri lustīgi dziedot, ar speciāliem, garos kātos iesietiem grābekļiem, olīvkokus vienu pēc otra rūpīgi izķemmēja. Nobriedušie augļi gluži kā zīles vējainā laikā paukšķēdami bira uz palagiem, savukārt negataviem augļiem atlika gaidīt nākamo ķemmēšanas reizi.

Daiļā nimfa, sudraba šķirstos dusošie svētie un apbrīnojami populārais vārds

Pirms turpinu aprakstīt pilsētā redzēto nedaudz par salas divējādo, proti, Korfu un Kerkiras nosaukumu izcelsmi. Nosaukums Korfu ir aizgūts no bizantiešu grieķu valodas vārda korifo, kas nozīmē kalnu pilsēta. Savukārt otrais saistīts ar sengrieķu mitoloģiju, kur Kerkira minēta kā ļoti daiļa, uz salas dzīvojoša nimfa, kas ar savu skaistumu līdz bezprātam savaldzināja Zeva plejādes dievu jūras valdnieku Poseidonu. Mīlas alkas bijušas tik spēcīgas, ka jūras valdnieks daiļo Kerkiru nolaupīja un aizveda uz citu salu. Saliniekiem ar šo dieva pārestību nācās samierināties un no tā laika sala par godu nolaupītajai nimfai nes Kerkiras vārdu. Pilsētas apskati mēs sākām ar vecpilsētu, kuras seju mūsdienās grezno brīnišķīgas dažādos arhitektūras stilos būvētas celtnes. Savu ieguldījumu burvīgas Esplanādes jeb Spianada veidolā te atstājuši četrus gadsimtus valdījušie venēcieši, savukārt līdz neatkarības izcīnīšanai daudzu ar skaistiem balkoniem un graciozām kolonnām izdaiļotu ēku tapšanā dalību ņēmuši itāļu un franču arhitekti. Interesanti, ka senos laikos pa Esplanādi, kas pēc savas būtības arī mūsdienās kalpo kā atpūtas parks drīkstēja pastaigāties vienīgi augstmaņi. Ļoti atraktīvi izskatījās elegantā ar izsmalcinātām arkām rotātā kafejnīcu ieliņa Liston, kas radīta pēc Parīzē slavenās Rivoli ielas parauga. Iespaidīgi izrādījās arī divi 16. gadsimta beigās būvētie dievnami – Agios Spyridon baznīca un pareizticīgo katedrāle Mitropoli. Pirmais manis pieminētais monumentālais dievnams, kur sudraba sarkofāgā iebalzamēts atdusas salas aizbildnis Svētais Spiridons, palicis atmiņā ar solīda augstuma sarkanu zvanu torni, bet otrais ar zelta ikonām un sudraba šķirstā apglabātiem Bizantijas ķeizarienes Svētās Teodoras pīšļiem. Starp citu, vārds Spiridons salā ir apbrīnojami populārs un teju katrs ceturtais vīriešu dzimuma salinieks ir bezgala lepns, ka ir nokrustīts svētā vīra vārdā. Ievērojamāko pilsētas celtņu būvētāju sarakstā ir atzīmējušies arī angļi, kas deviņpadsmitā gadsimta sākumā no Maltas salā iegūtā kaļķakmens uzbūvēja Sv. Mihaila un Sv. Georga pili. Sākumā skaistajā celtnē apmetās Anglijas Augstais Komisārs sers Tomass Meitlends, bet pēc tam kādu laiku dzīvoja arī Grieķijas karalis Georgs I. Mūsdienās pilī izvietojas vairākas valsts iestādes, kā arī eksponātiem bagāts Āzijas mākslas muzejs. Atliek piebilst, ja maciņš atļauj, tad vecpilsētu krustām šķērsām var izbraukāt ar elegantu zirga pajūgu. Variants nav slikts, jo važonis vienlaicīgi skaitās arī gids. Vienīgi pirms iekāpšanas pajūgā ieteicams pajautāt vai izvēlētais vedējs bez grieķu valodas pieprot arī kādu svešvalodu.

Nepakļāvīgais cietoksnis un spārnotās lauvas

Korfu pilsētā dzīvojošiem ir paruna, kas apgalvo – “Ja kādam cilvēkam apciemojot Korfu, nav pieticis laiks apciemot mūsu cietokšņus, tad var droši teikt, ka viņš Korfu nav redzējis.” Jāteic, ka pēc Vecā un Jaunā cietokšņu apmeklējumiem man ar sievu neatlika nekas cits kā atzīt šīs parunas patiesumu. Sākšu ar Veco cietoksni jeb Palaio Frourio. Pirmie par pilsētas aizsardzību, ierīkojot uz jūrā izvirzīta zemesraga primitīvus nocietinājumus, parūpējas bizantieši. Viņu iesākto darbu vēlāk turpināja nākamie salas saimnieki, līdz venēcieši sešpadsmitā gadsimta vidū uzcēla varenu, ar bieziem mūriem un no sauszemes puses ar platu aizsarggrāvi apjoztu cietoksni. Tiem laikiem Palaio Frourio izcēlās ar lielu drošību. Ne velti Osmaņu turki to nosauca par “nepakļāvīgo”, jo pamatīgi nocietināto fortu tā arī vairāku gadsimtu garumā nespēja ieņemt. Staigājot pa cietokšņa iekšējo teritoriju, būves varenums bija jūtams vai ik soļa. Neizdzēšamu iespaidu atstāja senlaicīgie lielgabali, milzīgā bāka, britu valdīšanas laikā garnizona vajadzībām celtā Sv. Georga baznīca un brīnišķīgā panorāma, kas no cietokšņa augšējās terases pavērās uz jūru un vecpilsētu. Ne mazāk interesanta izvērtās Jaunā cietokšņa jeb Neo Frourio apskate, kuru, pastiprinot pilsētas fortifikāciju, venēcieši uzbūvēja divdesmit deviņus gadus pēc Vecā cietokšņa nodošanas ekspluatācijā. No salas ziemeļaustrumu krasta, kur izvietojas vietējais tirgus un autobusu stāvlaukums, venēciešu inženiera Francesco Vitelli projektētais Jaunais cietoksnis mums atgādināja noslēpumainu, uz Sv. Marka kalna klinšainās terases notupušos milzi. Atlika vien kasē pa abiem nomaksāt 6.- EUR un izmantojot Dienvidu vārtu ieeju doties izpētīt, ko tad noslēpumainais milzis slēpj savā vēderā. Vispirms pabijām izstāžu zālē, kur varēja apskatīt daiļus, dažādos laikmetos salinieku darinātus keramikas izstrādājumus. Pēc tam minūtes piecpadsmit pa daudzām jo daudzām klints akmenī veidotām trepēm un galerijām kāpām arvien augstāk līdz nonācām pelēkā milža virsotnē. No šejienes gluži kā no putna lidojuma mums tika dota iespēja aplūkot pilsētu un tuvējo, ar baltām jahtām un koši krāsotiem kuģīšiem pildīto jūras līci. Atvadījāmies no Neo Frourio un vienlaicīgi arī no Korfu salas pie cietokšņa galvenajiem vārtiem, kurus abpus greznoja skaistas spārnotu lauvu figūras. Tā kā pirms ceļojuma jau biju šo to par venēciešiem palasījis, tad promejot varēju sievai padižoties ar savām zināšanām. Proti, lauvas ar spārniem ir attēlotās Venēcijas ģerbonī un par godu Venēcijas patronam Sv. Markam tiek dēvētas par Sv. Marka lauvām. Un nav nekāds brīnums, ka šīs lauvas grezno Jauno cietoksni, jo sala aptuveni četri simti gadus atradās venēciešu pakļautībā.

Drosmīgā grieķiete un pie siera pārdevējām pielīmētie tūristi

Pievakarē “Costa Fascinosa” turpināja ceļu, lai nākamajā dienā apciemotu vēl vienu, šoreiz Egejas jūras daiļavu Mikonos (Mykonos) salu. Kuģojot starp abām salām, tika pieveikts iespaidīgs attālums, proti, 405 jūras jūdzes jeb apaļi 750 kilometri. Vispirms okeāna laineris pa Jonijas jūru aplieca Peloponēsas pussalu, kas slavena ar tādiem antīkās pasaules dārgakmeņiem kā Senā Olimpija, Mikēnas un Sparta, pēc tam gar Maleas zemesragu devās Egejas jūras virzienā. Kiklādu salu grupā ietilpstošo Mikonos salu kuģis sasniedza dienas vidū un mēs tūlīt pat arī nekavējoties ķērāmies pie salas apskates. Kā pirmo aplūkojām fotogēnisko Mikonos jeb Horas pilsētas ostu, kas, pateicoties savai burvīgajai ārienei, tūristu vidū ir iemantojusi lielu popularitāti. Savukārt pie ostas piegulošajā laukumā uzstādītais brīvības cīņu varones Manto Mavrojenus krūšutēls mums deva iespēju kaut nedaudz ieskatīties grieķu tautas heroiskajā pagātnē. Izrādījās, ka grieķiete Manto Mavrojenos savulaik bija vadījusi sacelšanos pret turkiem un par izciliem nopelniem neatkarības atgūšanā šai drosmīgajai sievietei tika piešķirta ģenerāļa dienesta pakāpe. Tā kā Mikonos pilsētas apraudzīšanu bijām nolēmuši atstāt vēlākam laikam, tad līdzīgi kā Korfu pie ostas noīrējām taksometru un vispirms devāmies uz izmēros nelielās salas vidieni, kur Ano Mera ciematā atrodas slavenais Panagia i Tourliani klosteris. Ciemata centrālais skvērs mūs sagaidīja ar lauku apvidiem tradicionālo zemnieku tirdziņu. Piedāvāto augļu, dārzeņu un svaigu produktu vidū, jo sevišķi ar savu lielisko garšu izcēlās vietējais kopanisti siers. Šo sniegbalto, pikanto sieru vietējie zemnieki pagatavo ar rokām mājas apstākļos no aitas un govs piena maisījuma. Tirdziņā kopanisti tika reklamēts kopā ar Grieķijā iecienītā 50^o stiprā anīsa aperitīva ouzo piedevu. Iespējams tādēļ, daži  tūristi pie siera pārdevējām gluži, kā pielīmēti klāt turējās.

Egejas jūras kaķi un Dievmātei Marijai dāvātā velte

Pēc tirdziņa apciemojuma sekoja brauciens uz ciemata dienvidaustrumiem, kur izvietojas ar koši sarkanu kupolu rotātais Panagia i Tourliani klosteris. Aizvērtie vārti un pie tiem tupošais melnbaltais kaķis liecināja, ka klosteris ir slēgts. Turklāt bijām ieradušies vizītē bez iepriekšēja pieteikuma. Neko darīt. Nācās zvanīt pa telefonu un pusstundu gaidīt kamēr atnāk klostera sargs. Par to laiku paspējām izstaigāt labiekārtoto apkārtni, iemest aci piemīlīgajās grieķu tavernās un no taksometra šofera iegūt papildus informāciju ne vien par klosteri, bet arī par melnbalto peļu junkuru. Saskaņā ar vēstures datiem Panagia i Tourliani ir būvēts tālajā 1580. gadā, un kā simboliska velte dāvāta salas aizbildnei Svētajai Dievmātei Marijai. Pēc diviem gadsimtiem klosteris tika paplašināts uzceļot no marmora izsmalcinātas formas zvanu torni un ierīkojot sadzīvei papildus nepieciešamās telpas. Kas attiecas uz kaķi, tad izrādās, ka ar melni baltiem plankumiem izraibinātais peļu junkurs pieder pie Egejas jūras kaķu šķirnes, kas jo īpaši lielā skaitā ir sastopama tieši Egejas jūras salās. Aiz neapdzīvotā klostera vārtiem jutāmies kā citā pasaulē nonākuši. Pēc būtības piemīlīgais iekšpagalms, mūku celles un rotaļīgā baznīca atgādināja mazu, pasaku varoņiem būvētu pilsētiņu. No tur redzētā spilgtā atmiņā palikušas burvīgās ikonas, Florences kokgriezēju veidotais altāris un apustuļu figūras, kā arī greznie, liturģiskām ceremonijām paredzētie tērpi. Ciematu pametot pie viena vēl tika apmeklēts netālu esošais Paleokastro (Palaiokastrou) kalns, kura virsotnē joprojām darbojas sena, tāda paša nosaukuma abatija.

Ļoti vērtīgais talismans un aizrautīgā fotografēšana

Lai pilnībā apjaustu Mikonos pilsētas skaistumu taksometra šoferis, ieteica mums, kādu brītiņu pakavēties uz milzīga, virs pilsētas savu vareno muguru izslējuša paugura. No šīs vietas gluži kā panorāmas gleznā pavērās brīnumjauks skats, kas sevī vienlaicīgi ietvēra tumši zilo jūras līci, ārējā ostā noenkurojošos okeāna laineri, saules apmirdzēto pilsētu un kalnaino, ar sniegbaltām mājiņām nosēto salas piekrasti. Izbraucienu ar taksometru pabeidzām Mikonos pilsētas centrā. No centra, virzoties uz piekrastes pusi, drīz vien nonācām par Kastro dēvētajā vecpilsētā, kas ārzemju viesu vidū ir populāra ar eksponātiem bagāto Tautas muzeju, 16. gadsimta vējdzirnavām Vonis un īpatnējo pēc formas Panagia Paraportiani baznīcu. Muzejs mums sagādāja iespēju iepazīt vietējo daiļamatnieku izcilo prasmi keramikas un tekstila izstrādājumus darināšanā, kā arī apskatīt slavenā pelikāna Petross I izbāzeni, kurš dzīvs būdams, gandrīz trīs gadu desmitus no vietas bija kalpojis pilsētai kā ļoti vērtīgs talismans. Savukārt pusducis antīkās graudu maļamās vējdzirnavas un gandrīz pirms seši simti gadiem celtā Paraportiani baznīca, izskatījās tik bezgala pievilcīgas, ka sieva labu laiku tās no visām pusēm aizrautīgi fotografējot, pat nevēlējās prom iet. Man šajā situācijā neatlika nekas cits, kā paņemt laulāto draudzeni pie rokas un pa šaurām un līkumotām, ar skaistu akmens bruģi klātām vecpilsētas ieliņām vest viņu uz nākamo ievērības cienīgu pilsētas daļu, proti Alefkandra rajonu.

Mazā Venēcija, kafija ar ledu un vārda brālis pelikāna izskatā

Šo jūrai blakus un košas krāsas balkoniem izdaiļoto namu kvartālu dēvē arī par Mazo Venēciju, jo krastmalā sabūvēto ēku pamatus apskalo līča ūdeņi. Mazo Venēciju ar bohēmai raksturīgu gaisotni it īpaši ir iemīļojuši rakstnieki, dzejnieki un gleznotāji. Aprakstot Mikonos vecpilsētā sajusto un redzēto vēl tikai atliek pieminēt spirdzinošo jūras vēja elpu, aptuveni simts piemīlīgas, izmēros nelielas baznīciņas, kur knapi pietiek vietas pāris dievlūdzējiem, ar brīnišķīgiem keramikas suvenīriem pilnos veikaliņus, smalkām smiltīm klāto Platys Gialos liedagu, uz kuru iespējams aizbraukt ar laivu – taksometru, kā arī vilinošas kafejnīcas, kas dāvā burvīgus mirkļus baudot tās dzimtenē, populāro ledus kafiju frappe. Šis ar stingru putu kārtiņu klātais dzēriens ir ļoti iecienīts kā vietējo iedzīvotāji, tā arī tūristu vidū, jo ledus kafija karstā laikā lieliski palīdz atvēsināties. Noskatītais kafijas sagatavošanas process izrādījās pagalam vienkāršs. Proti, bārmenis stikla traukā iebēra divas tējkarotes šķīstošās kafijas, klāt pievienoja cukuru pēc garšas un nedaudz ūdeni. Pēc tam ar mikseri maisīja tik ilgi, līdz traukā izveidojās stingras, brūnas putas. Nobeigumā bārmenis gatavo dzērienu pārlēja augstā glāzē un klāt pielika 4-5 nelielus ledus gabaliņus. Interesanti, ka dažiem kafejnīcas apmeklētājiem frappe pēc viņu lūguma tika papildināts ar ne visai lielu brendiju vai ruma piedevu. Atvadoties no salas, sievai uz mola vēl izdevās nofotografēt vienu no Tautas muzejā eksponētā salas talismana – pelikāna Petrosa I dinastijas pēcnācējiem. Pie viena uzzinājām, ka visi Petrosi ir mani vārda brāļi, jo grieķiem Petross ir tas pats, kas latviešiem Pēteris. Diemžēl nekādi neizdevās precizēt, kuru no šīs slavenās pelikānu dinastijas pēcteci esam noknipsējuši, jo vietējo iedzīvotāju skaidrojumi šajā jautājumā bija visai pretrunīgi. Proti, sākot no Petrosa III līdz pat Petrosam V.

Briesmīgi nešpetnais vulkāns un postošā zemestrīce

Kā pēdējo no trim grieķu daiļavām mēs apciemojām Santorini salu. Tā kā milzīgajam okeāna lainerim ”Costa Fascinosa” piekrastes ūdeņi ir par seklu, tad uz salu tikām nogādāti ar nelieliem kuģīšiem. Raugoties no kuģīša klāja uz Santorini, bija pat grūti noticēt, ka šo burvīgo, pusmēness formas salu jūras vidū pirms nepilniem trīsarpus tūkstošiem gadiem ir radījis neviens cits kā briesmīgi nešpetns vulkāns. Interesanta izrādījās arī salas turpmākā vēsture. Pēc grandiozā izvirduma pagāja septiņi gadsimti, līdz mazapdzīvoto jaunveidojumu jūras vidū, ieņēma kareivīgie dorieši no Spartas un nosauca to par Tiru. Doriešu valdīšanas laikā, nepievilcīgā salas augšējā mala, kuru veidoja 300 metru augsta, tumšas krāsas vulkāniskas izcelsmes klinšu siena jeb kalderis, pamazām tika izrotāta ar mūžzaļām cipresēm, vīnogu dārziem un sniegbaltu māju puduriem. Krietni vēlāk, proti, mūsu ēras 13. gadsimtā jau krietni daiļumā uzplaukt paspējusī Tira nonāca tolaik varenās Venēcijas apkampienos. Iekarotāji, būdami godkārīgi, savu valdīšanas sākumu salā atzīmēja ar vēsturē paliekošām izmaiņām. Proti, Tiru par godu Sv. Irēnei pārdēvēja par Santorini un Skaros ciematam piešķīra galvaspilsētas statusu. Jau vēlāk Osmaņu dinastijas laikā pateicoties tirdzniecības ostu straujai attīstībai salas galvaspilsētas gods pārceļoja no Skaros uz pašreizējo atrašanās vietu un jaunā metropole pārmantoja iepriekšējo salas, tas ir Tiras nosaukumu. Te nu jāpiebilst, ka pēc šī pasākumu jampadracis ar nosaukumiem nosaukumu uz salas nebeidzās, jo neilgi pirms neatkarības atgūšanas salas galvaspilsēta Tira pamanījās papildus iegūt vēl otru, mūsdienās bieži lietotu nosaukumu Fira. Diemžēl 1956. gadā krāšņo salu piemeklēja postoša zemestrīce, praktiski sagraujot visas ne vien arhitektoniski, bet arī vēsturiski ļoti vērtīgās Venēcijas un Osmaņu laiku celtnes.

Pravieša Eliasa kalns un trīs distances vīnu garšas pasaulē

Neticami, bet nepilnu piecdesmit gadu laikā kopš zemestrīces Santorini gluži kā grieķu mitoloģiskais putns Fēnikss, ir spējusi atdzimt no pelniem, saglabājot savā izskatā to īpašo, kas pievilcības ziņā raksturo skaistās grieķu salas. Ārkārtīgi svarīgu ieguldījumu šajā brīnumainajā atdzimšanā deva stāvās kaldera nogāzēs ierīkotās terases, kas kalpoja, kā ērtas platformas ēku būvniecībai. Ekskursiju pa salu uzsākām no “lielās” ostas. Autobuss vispirms mūs pa stāvu un līkumotu, klintīs izcirstu ceļu uzvizināja līdz salas augšējai daļai. Šeit trīs simts metru augstumā varēja aplūkot akmeņainajā augsnē rūpīgi veidotos vīnogu koku stādījumus un pistāciju kokus, iegriezties specializētā veikalā – noliktavā, lai apskatītu slavenās, iespaidīga lieluma grieķu māla krūkas pithoi. Savukārt, virzoties pa šaurām ieliņām, aiz sajūsmas vienā laidā fotografējām burvīgas, uz klinšu terasēm sabūvētas kotedžas un baznīcas. Ne mazāk pievilcīgi uz visapkārt valdošā sniegbaltā fona izskatījās spilgti zilā krāsā tonētie dievnamu kupoli, ēku ieejas vārti un durvis. Pēcāk uzbraucām Pravieša Elijas (Profitis Ilias) kalnā, kas skaitās uz salas visaugstākais punkts. Skats, kas pavērās no turpat seši simti metru augstuma uz Egejas jūru un pārējo salas daļu bija tik tiešām pasakains. Nākamais apskates objekts saistījās ar vīnkopību, jo pēc gida uzskata, viesojoties Santorini, atstāt bez ievērības vietējo vīndaru veikumu, no mūsu puses būtu ne vien muļķīgi, bet pat grēcīgi. Tā kā šim uzskatam piemita dzelžaina loģika, tad jau pēc piecpadsmit minūtēm autobuss piestāja Pyrgos ciemā, kur izvietojas plaši pazīstamā Santo Wines vīna darītava. Iestādījums ir ļoti populārs ne vien ar izcilas garšas vīniem, bet arī ar lielisku klints kraujas malā izveidotu laulību ceremoniju kompleksu, kurā kāzas svinēt ierodas jaunie pāri no tik tālām zemēm kā Japāna, Austrālija un Kanāda. Interesanta izvērtās vīnu degustācija. Darītavas viesiem tiek piedāvāti trīs tā dēvētie “lidojumu” tipi jeb distances vīnu garšas pasaulē. Kā piedevas distancē kalpo siers un olīvas. Īsā distance, kuru veicām mēs, paredz 3 vīna šķirņu degustāciju un tās izmaksas ir iekļautas vīna darītavas apmeklējuma cenā. Savukārt par vidējo un garo distanci, kurās attiecīgi ietilpst 6 un 12 šķirnes ir jāmaksā papildus. Man personīgi degustācijas laikā pie sirds vislabāk gāja no saulē žāvētām vīnogām darinātais saldais vīns “Vinsanto”, savukārt sieva priekšroku deva sausajam “Nykteri”. Par piemiņu no Santo Wines darītavas firmas veikalā iegādājāmies oriģinālu, salas atveida formas pudelē pildītu, Grieķijā ļoti populāru, apetīti veicinošu anīsa aperitīvu “Oyzo

Zaudētais putukrējums, bites ap stropu un brīnumjaukai gleznai līdzīgā ainava

Tā kā vīnu degustācija pārlieku ieilga un līdz pēdējam kuģītim, kam bija jāpārved mūs no “mazās” ostas līdz okeāna lainerim atlika nepilnas trīs stundas, tad nācās izvēlēties, kam dot priekšroku – galvaspilsētas apskatei vai braucienam uz salas ziemeļu galu, kur cieši līdzās izvietojas jaukais Oia ciemats, pievilcīgā Ammoudi zvejnieku osta un senlaicīgās Armeni laivu būves darbnīcas. Pēc īsas apspriedes Izvēle krita uz galvaspilsētu. Lai gan taisnību sakot, man bija ļoti žēl garām palaistā izdevība aplūkot Oia, jo šis reklāmas bukletos atainotais ciemats ar baltām kā sniegs mājām, ar spilgti sarkanu oļu žogiem un tuvējās klintīs izcirstiem alu veida mājokļiem skafta uz atvadām no salas būtu kā putukrējums uz salda ķīseļa. Neko darīt šajā reizē vajadzēja iztikt bez putukrējuma. Tā vietā atlikušais laiks tika pilnībā veltīts ar diviem nosaukumiem aplaimotajai Tirai – Firai. Galvaspilsētas centrs, mūs sagaidīja ar apjomā iespaidīgu pareizticīgo dievnamu, galveno laukumu Plateia Theotokopoulou, Svētā Jāņa Kristītāja katedrāli, dominikāņu klosteri un šaurām ieliņām, kuras no abām pusēm bija gluži vai no vienas vietas nosētas ar suvenīru bodēm, restorāniem, bāriem un tavernām. Spriežot pēc diezgan garām apmeklētāju rindā, jo īpaši iecienīti pilsētnieku un daudzo viesu vidū, bija tie bāri un restorāni, kas ar skatu uz jūru bezbailīgi gozējās terasēs virs trīs simts metru dziļā bezdibeņa. Turpinot pilsētas izpēti netālu no galvenā laukuma Tiras vecajā daļā uzgājām vēl pāris ļoti interesantus apskates objektus – klintī izveidoto Agios Charalambos dievnamu un ar burvīgu divpakāpju kupolu rotāto Agios Minas baznīcu. Ap šo pēdējo manis pieminēto svētnīcu, kas kalpo galvaspilsētai par lielisku un labi atpazīstamu vizītkarti, gluži kā bites ap stropu spietoja īpaši daudz ar foto un video aparātiem apbruņojušies tūristi. Noslēgumā brīnumjaukai gleznai līdzīgu Tiras ainavu no iespaidīga augstuma mums sagādāja stāvs kāpiens pa šauru ieliņu līdz augšējai, pilsētu norobežojošai klints sienai, gar kuru ierīkota krietni gara, balkona veida skatu platforma.

Ar autora atļauju pārpublicēts fragments no grāmatas “Pasaules salas latviešu klaidoņu acīm”.